Kā radies vārds „masāža”?

Filologu mēģinājumi noskaidrot vārda „masāža” izcelsmi liecina, ka šis vārds ir ar diezgan senu vēsturi. Uzskata, ka vārds masāža ir franču vārds „massage”, kas nācis no darbības vārda „masser” (berzēt), kurš savukārt ir aizgūts no arābu „mass” (pieskarties, taustīt). Tāpat vārda „masāža” izcelsme ir saistīta ar sanskrita vārdu „makch”, ar grieķu vārdu „masso” (saspiest ar rokām), ar latīņu vārdu „massa” (mīkla, masa, kas pielīp pie pirkstiem) un senebreju vārdu „mashesh” (tvarstīt). Visi šie jēdzieni līdz zināmai pakāpei atspoguļo masāžas paņēmienu būtību. Daudzas ciltis un tautības ir izmantojušas masāžu ļauno garu izdzīšanai reliģisko rituālu laikā, kā arī svēto nomazgāšanu procedūru procesā, ierīvējot ķermenī dažādas eļļas.

Masāžas rašanās

Masāžas kā ārstniecības paņēmiena izmantošanas sākumi ir meklējami sirmā senatnē. Literārie avoti sniedz liecības par to, ka masāža ir bijusi pazīstama vairāk nekā 25 gadsimtus p.m.ē. Kāda mūsdienās atrasta masāžas akmens adata ir ļāvusi Ķīnas tautas medicīnas akadēmijai secināt, ka akupunktūra ir pastāvējusi vismaz pirms 10 tūkstošgadēm, bet masāža ar rokām ─ daudz agrāk. Masāža – ir daļa no reliģiskām, filozofijas un medicīnas mācībām, kas nākušas no tūkstošgadu dziļumiem. Jau kopš seniem laikiem masāžu veica Senajā Indijā, Japānā, Korejā, Senajā Ēģiptē, Senajā Grieķijā un Senajā Romā, Austrumu un Rietumeiropas valstīs, Senajā Krievzemē un daudzās citās pasaules malās. Ir zināms, ka masāžas paņēmieni tika pielietoti pat pirmatnējās Dienvidāfrikas ciltīs. Tautas medicīnas pašos agrīnajos attīstības posmos sāpīgās vietas tika glaudītas, berzētas un spaidītas lielākoties intuitīvi.

Masāžas ārstniecisko īpašību atklāšana Senajā Ķīnā

Ķīnā masāžu sāka izmantot trešajā tūkstošgadē p.m.ē. Masāžas paņēmieni tika izmantoti reimatisko sāpju, mežģījumu ārstēšanai, noguruma, muskuļu spazmu noņemšanai. Turklāt, veicot masāžu, ķīnieši berzēja ar rokām visu ķermeni, maigi saspiežot muskuļus un veicot īpatnējas raustīšanas kustības locītavu rajonā. Raustīšanas laikā locītavu krakšķus varēja dzirdēt pat no liela attāluma. Par masāžas lietojumu Senajā Ķīnā pirmoreiz tiek minēts grāmatā „Kong-Fu” („Cilvēka māksla”), kas ir uzrakstīta 2698. gadā p.m.ē. „Kong-Fu” manuskripta autori apgalvoja, ka kustības (vingrošana un masāža) uztur elpošanas līdzsvaru, bet elpošana savukārt ir asinsrites regulators. Mūsu ēras VI gs. pirmo reizi pasaules vēsturē Ķīnā tika dibināts valsts medicīnas institūts, kurā kā obligāto disciplīnu pasniedz ārstniecisko masāžu. Gandrīz visās Senās Ķīnas provincēs bija ārstnieciskās vingrošanas skolas, kurās sagatavoja taosse ārstus, kas praktizēja masāžu un ārstniecisko vingrošanu. VI gs. p.m.ē. Ķīnā tika izdota 64 sējumu enciklopēdija ar nosaukumu „San-Tsai-Tu-Gosi”, kurā bija sistematizēti berzēšanas, mīcīšanas, dauzīšanas, vibrācijas, pasīvo kustību paņēmieni, izklāstīta senās ķīniešu masāžas metodika un tehnikas.

Masāžas vēstures ilustrācija

Masāža pret visām slimībām

Senajā Indijā masāžu pielietoja visās dzīves situācijās: slimību un čūsku kodienu, noguruma, īpaši traumu ─ sasitumu, lūzumu un sastiepumu – gadījumos. Tur speciāli apmācīti priesteri veica masāžu svētajos tempļos. Mākslā dziedināt ar masāžu viņi guva tādus panākumus, ka vienkāršajos cilvēkos izraisīja māņticīgas bailes. Masāžas paņēmieni Senajā Indijā sīki aprakstīti „Ājurvēdas” traktātā – „Dzīves zinības” (IX – III gs. p.m.ē.). Šajā laikā populāra bija ķermeņa izmīcīšana – no augšējām ekstremitātēm līdz pēdām. Indieši pirmie masāžu apvienoja ar tvaika pirti. Masāžas laikā pirtī uz sakarsētām dzelzs plītīm lēja noteiktu ūdens daudzumu, kurš iztvaikojot, iekļuva katra klātesošā ādas dziļākajā slānī. Kad cilvēka ķermenis kļuva pietiekoši mitrs, masējamo nolika uz grīdas, tam katrā pusē nostājās pa vienam kalpam, kuri, ar dažādu spēka intensitāti saspiežot, masēja atslābušos ekstremitāšu muskuļus, pēc tam masāža tika veikta vēderam un krūtīm. Tad cilvēku grieza uz vēdera un veica masāžu mugurai, sprandai un kājām.

Brūču ārstēšana ar masāžu

4000.g. p.m.ē. Senajā Ēģiptē, Līvijā, Bābelē, masāžu izmantoja gan ārstējot brūces, ko kareivji guva kaujās, gan fizisko spēku atjaunošanai pēc kara pārgājieniem. Vienā no papirusiem, ko atrada 1841.g. Ēģiptes karavadoņa sarkofāgā, bija attēloti tādi masāžas paņēmieni kā glaudīšana, berzēšana un dauzīšana. Asīrijas ķēniņam Sanheribam (861.-705. g. p.m.ē.) piederošu priekšmetu vidū bija bareljefs no alebastra, kas attēloja divus cilvēkus, no kuriem viens masēja otru.

Masāžas vēsture

Masāža Senajā Grieķijā

Masāža kopā ar eļļu un ziežu ierīvēšanu ādā bija seno grieķu pārņemta no Ēģiptes. Homērs apraksta, kā Circeja pirtī ar ziedēm ieberzēja Odiseju. Senās Grieķijas ārsti pielietoja masāžu ne tikai ārstēšanas nolūkos, bet arī ieviesa to sadzīvē, sportā, skolā un armijā. Iedzīvotāju fiziskās audzināšanas sistēmā parādījās jauns masāžas veids – ķermeņa masāža veselības nostiprināšanai ,─ tā tika izpildīta kopā ar fiziskiem vingrinājumiem. Jaunatne mācījās ģimnāzijās, kur masāža bija obligātas izvēles mācību priekšmets. Pirmais no grieķu ārstiem, kurš ieteica masāžu kā atveseļošanās līdzekli, bija Herodikoss (484. – 425.g. p.m.ē.). Viņa māceklis Hipokrāts slimību ārstēšanai rekomendēja masāžu ar audu mīcīšanu (460. – 377.g. p.m.ē.). Krājumā „Hipokrāta kodekss” (“Corpus Hyppocraticum”) autors aprakstīja fizisko vingrinājumu un masāžas paņēmienu ietekmi uz slimiem cilvēkiem. Skaidroja to ārstniecisko ietekmi ar fizioloģisko procesu stimulāciju. Tieši Hipokrātam pieder izteiciens: ”Ārstam jābūt pieredzējušam daudzās lietās un, starp citu, arī masāžā”. Viņš aicināja īpašu uzmanību pievērst mīcīšanas paņēmieniem, uzsverot, ka to ietekmē „atslābušais loceklis stiprinās, bet saspringtais kļūst kustīgs”. Tieši Hipokrātu atzīst par masāžas kā ārstnieciska līdzekļa pamatlicēju.

Masāža kā dziedināšanas māksla

Arī Senās Romas ārsti pārņēma masāžas teorijas un prakses sasniegumus no ķīniešiem, indiešiem, ēģiptiešiem un grieķiem un veicināja masāžas turpmāku attīstību, atzīstot masāžu kā ārstēšanas mākslu un fiziskās audzināšanas veidu. Ļoti plaši masāžu pielietoja romieši Karakallas un Diokletiāna pirtīs, kā arī tās paņēmieni tika izmantoti gandrīz visās gladiatoru skolās. Masāžu veica gan pirms cīņas (labākai organisma sagatavošanai), gan pēc tās traumu ārstēšanas nolūkā un spēku ātrākai atjaunošanai pirms tālākajām divkaujām. Imperatora armijā masāža kļuva par kareivju fiziskās sagatavošanas neatņemamo daļu.

Masāža Senajā Krievzemē

Senās Krievzemes slāvu ciltis, kā par to liecina Nestora raksti, atrodoties sava klimata bargajos apstākļos, bieži izmantoja mazgāšanos un pēršanos pirtīs, un pašmasāžu, sitot sev ar bērza vai ozola pirtsslotu pa ādu. Beržot locītavas un mīcot muskuļus, plaši izmantoja smēres, taukus un speciālas zāles, vārītas no augiem un lapām. Līdzīga veida masāžas tehnikas bija izplatītas arī somiem un karēļiem.

Tomēr masāžas māksla par patstāvīgu ārstēšanas metodi izveidojās un tika par tādu atzīta tikai mūsu ēras pirmās tūkstošgades otrajā pusē. Tas ir laiks, kopš šī pieredze tiek vākta un apzināti apkopota.